Parūpējies par bērna drošību mājās

ZĀĻU DROŠA UZGLABĀŠANA, JA MĀJĀS IR BĒRNS

LAI BĒRNAM NO 1 LĪDZ 5 GADU VECUMAM DROŠI

Latvijā bērniem līdz 5 gadu vecumam dažādas traumas, nelaimes gadījumi, noslīkšana un citi ārējie nāves cēloņi, ir visbiežākie. Katru gadu bērni gūst dažāda smaguma traumas un mirst paredzamu un novēršamu apstākļu rezultātā, turklāt – mājās.

Lai pasargātu bērnu no traumām, kas negatīvi var ietekmēt viņa fizisko un garīgo veselību, kā arī apdraudēt dzīvību, speciālisti ir sagatavojuši visaptverošu informāciju ikvienam (vecākiem, vecvecākiem un citiem bērnu pieskatītājiem), ietverot ieteikumus, kā padarīt apkārtējo vidi bērnam drošu, kā arī, kam īpaši jāpievērš uzmanība, lai bērnu traumatisma risku samazinātu līdz minimumam.

Zīdīšanas ābece

Peldies droši

Parsonas dati

Bērnu traumatisms

Kā ar bērnu runāt par drošību uz ielas. Pamatbaušļi vecākiem un bērniem

Vecāku primārā atbildība saistībā ar bērna personīgo drošību publiskās vietās ir nodrošināt sava bērna izglītošanu par rīcību riskantās situācijās, pirms tās kļūst par realitāti. Gudrs bērns ir pasargāts bērns!

 

Kā rīkoties, ja svešinieks grib bērnu kaut kur aizvest pret viņa gribu vai piedāvā kāpt nepazīstamā auto?

  1. Bērnam jādodas prom no svešajiem. Vēlams, uz publisku un drošu teritoriju, piemēram, skolu. Ja ir iespējams, tad tur, kur ir apsargi, skolotāji vai jebkurš uzticams pieaugušais, ar kuru ikdienā bijusi saskarsme jau iepriekš. Vai arī tur, kur ir daudz citu cilvēku – pietura, kafejnīca, veikals. Var uzrunāt sievietes ar bērniem, jo tās parasti ir atsaucīgas un izprot situācijas nopietnību. Ja riskantā situācija notiek pie ēkām un ir zināms, kur atrodas drošības kameras, jāvirzās to virzienā. Ja satikšanās notikusi nomaļā vietā un svešinieki atrodas auto, var vismaz mainīt iešanas virzienu pretējā, lai iegūtu laiku attālināties, jo auto tik viegli uzreiz neapgriezīsies.
  1. Noteikti neiesaistīties sarunās. Bērnu un pieaugušo komunikācijā parasti “uzvar” pieaugušais, tāpēc jebkāda veida piedāvājumi, piemēram, iesēsties auto, apskatīties dzīvnieciņus, pagaršot gardumus vai parunāties, ir  jāignorē, uz tiem nav jāatbild.
  1. Jāsazinās ar kādu no vecākiem. Svešinieku informācija par ziņu no vecākiem ir uzreiz jāpārbauda, pašam bērnam sazinoties ar mammu vai tēti, neuzticoties nepazīstamā stāstītajam. Ideāli, ja zvans iespējams ar vienu pieskārienu tālrunim – vecākiem iestatīti tā sauktie “ātrie numuri”. Zvanīt var, vienlaikus dodoties prom no svešiniekiem, lai uzmanības novēršanas gadījumā viņiem nebūtu iespēju brīvi pielietot fizisko vardarbību un ieraut bērnu automašīnā. Noteikti jāizvairās paust jebkāda veida privātu informāciju – savu vai vecāku vārdu, dzīvesvietu, telefona numurus un tamlīdzīgi.
  1. Ļoti skaļi jāsauc palīgā. To var darīt gadījumā, ja notiek fiziska vilkšana uz auto, svešinieki saņem aiz rokas, tur un neļauj attālināties vai brīvi pārvietoties. Skaļi un atkārtoti jāsauc “Palīgā!” vai arī “Tas nav mans tētis / mamma!”, lai citi apkārtējie zina, ka šis cilvēks bērnam ir svešs. Turklāt tas būtu jādara pat tad, ja nevienu citu pieaugušo nevar redzēt tuvumā – kāds var tomēr sadzirdēt un atsteigties palīgā. Ja kāds dara bērnam to, kas viņam rada trauksmi – jāiemāca teikt: „Nedari man tā, man tas nepatīk!”

 

Viela pārrunām atkarībā no iespējamās situācijas

  • Drošie cilvēki. Ne visi svešinieki ir bīstami vai neuzticami, tāpēc ar bērnu ik pa laikam jāizrunā, kā atpazīt cilvēkus, kam varētu uzticēties. Tie ir cilvēki, ar ko ikdienā ir saskarsme – skolotāji, audzinātāji, kaimiņi, pieauguši radinieki, kā arī apsargi, policisti, veikalu pārdevēji, ārsti, sievietes ar bērniem. Protams, pazīstami citu bērnu vecāki arī var būt tie, pie kā vērsties riskantās situācijās. Galvenais – pašam bērnam stāstīt par to, kas uztrauc, neklusēt, bet norādīt uz potenciālajiem pāridarītājiem.

  • Palīdzības dienestu tālruņa izmantošana. Situācijās, kas prasa tūlītēju rīcību, ne vienmēr der kopējais tālrunis kā risinājums, jo līdz sarunai ar tiešo palīdzības sniedzēju var būt jāgaida pārāk ilgs laiks. Vecākiem ir bērnam jāiemāca palīdzības tālruņu numurs 112, kā arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111.
  • Par bērna uzticēšanos sajūtām.  Kā zināt, kad jāmeklē palīdzība? Ir svarīgi, lai jau mazotnē bērni mācās uzticēties savām sajūtām. Vecāki var skaidrot, ka bērnam jāieklausās savā iekšējā balstiņā - jo parasti sirds pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Tā darbojas kā trauksmes zvans, kad jāmeklē palīdzība.
  • Vecāki ir pieejami bērniem pēc iespējas vienmēr. Lai sniegtu drošības sajūtu bērnam un riskantās situācijās atbalstītu vai noskaidrotu svarīgu informāciju, vecākiem arī darba laikā būtu jāatbild uz sava bērna telefona zvanu. Vēlams, lai bērnam būtu vairāku tuvu cilvēku telefona numuri un kādu no viņiem vienmēr būtu iespējams sazvanīt.
  • Riskantās situācijas pirms tam var izspēlēt. Piemēram, palīgā saukšanu var arī izmēģināt kopā ar bērnu, taču ar šo vārdu jokot nedrīkst - tad, kad tiešām būs vajadzīga palīdzība, apkārtējiem cilvēkiem var šķist, ka tā atkal ir tikai spēle.

Nonākot nepatīkamās vai bīstamās situācijās, bērns pieaugušajiem jebkurā brīdī drīkst pateikt „Nē!” un doties prom.

Atcerieties! Arī tad, kad bērns no likuma viedokļa jau drīkst pārvietoties viens pats jeb no 7 gadu vecuma, ļoti svarīga ir bērna aprūpē iesaistīto cilvēku saskaņota rīcība un savstarpēja informēšana. Piemēram, ja bērns dodas no mammas pie vecmammas, aukles, vecākās māsas vai cita uzticama cilvēka vienas pilsētas, mikrorajona utt. robežās, tad pieaugušajiem vajadzētu sazināties un būt savstarpēji informētiem, ka bērns izgājis, pa kādu ceļu dodas un kad ieradies.

 

Ja saties nepieskatītu bērnu

Palīdzība bērnam aizrijoties

Drošība ziemas pasākumos

Ir pienācis gada klusākais un mierpilnākais laiks, kad teju ikkatrā mājā, birojā vai veikalā uz galda tiek likts adventes vainags ar svecītēm. VUGD statistika liecina, ka ik gadu šajā laikā tieši no bez uzraudzības atstātas iedegtas sveces izceļas vairāki ugunsgrēki.
Sagaidot pirmo adventes svētdienu, VUGD atgādina vairākus drošības padomus, lai no mazas svecītes neizceltos liels ugunsgrēks.
Plašāk: ejuz.lv/gzf

Video filma par bērnu drošību pagalmā

Supervaronim nepazust!

"Supervaronim nepazust!" ir sociālā kapmaņa, kuras mērķis ir mudināt sabiedrību apzināties kopīgo atbildību par mūsu bērniem un viņu drošību.

Ar šo kampaņu mēs vēlāmies aicināt gan vecākus, gan skolotājus runāt ar bērniem jau kopš mazotnes par jautājumiem, kas saistīti ar viņu drošību un rīcību
dažādās situācijās. Jo ikviens bērns, kurš zina, kā rīkoties, nokļūstot ķezā, ir Supervaronis! Zināšanas par pieciem ar drošību saistītajiem jautājumiem, kļūst par
bērna superspējām, kas viņu var aizsargāt, un ļauj vienmēr justies drošam.

Pieci jautājumi, uz kuriem katram bērnam būtu jāzina atbildes:

Ko darīt, ja esi nokļuvis ķezā?

Kāds ir palīdzības tālruņa numurs?

Kur ir tavas mājas?

Kā sauc tavus vecākus?

Kāds vecāku telefona numurs?

Tas, ko nezinājāt par adaptāciju dārziņā

Tiek uzskatīts, ka uz bērnu dārzu vajadzētu doties no 3 gadu vecuma, un tomēr - realitātē viss notiek citādāk. Kāpēc tieši no trīs gadu vecuma? Par adaptāciju dārziņā pastāstīs praktiskais psihologs - Iveta Aunīte.

Kāpēc no trīs gadu vecuma? Jo līdz trīs gadu vecumam bērns ir vērsts uz pieaugušo, nevis uz citu bērnu. Ja ir iespēja doties uz dārziņu, kurā ir tikai daži bērni, tad tas ir labākais variants.

Kā varat palīdzēt savam bērnam adaptēties dārziņā?

Psihologa pieredze rāda, ka vislabāk adaptējas bērni vecumā ap diviem gadiem un jaunāki. Tiesa, ar nosacījumu, ka vecākiem ir atrasta kopēja valoda ar audzinātājām.

Esiet labos draugos ar audzinātājām

Bērni mūs kopē zemapziņā. Mēs varam stāstīt, ka ejam uz lielisku vietu, tur mūs gaida audzinātājas, citi bērni, rotaļlietas, bet, ja mums pašiem nepatīk kāda no audzinātājām, tad savu bērnu nepiemānīsiet, tāpēc labāk draudzēties ar sava bērna audzinātājām.

Viss ir vienkārši - atcerieties audzinātāju dzimšanas dienas, vārda dienas. Pārāk pārcensties jau nevajag, vajag cilvēcīgi aprunāties, pajautāt, kā iet jūsu bērnam. Iedomājieties, ja tur ir 20 bērni un katrs visu gribēs sīki un smalki izrunāt, protams, cietīs bērni un audzinātājas nevarēs veltīt nedz jums, nedz bērniem tik daudz laika, cik vēlaties. Atcerieties, ka jūsu noskaņojums ietekmē veiksmīgu jūsu bērna adaptāciju dārziņā.

Bērnam dodiet līdzi kādu mīļu rotaļlietu

Sākumā adaptācijas periodā dārziņos parasti ļauj un pat iesaka ņemt līdzi kādu mīļāko bērna rotaļlietu, piemēram, mīksto rotaļlietu gulētiešanai. Skapītī var ielikt arī ģimenes bildi.

Ja mamma nevar arī pirmajās dienās palikt kopā ar bērnu, bet citas mammas ir ar saviem bērniem, - vai tas kaut kā ietekmē bērnu?

Te nav viennozīmīgas atbildes: kāds bērns pārdzīvos, cits uztvers situāciju mierīgi.

Bet centieties aprēķināt laiku un tomēr saīsināt sākumā to laiku, kad bērns atrodas dārziņā.

Kā norit adaptācija?

Pirmais kritērijs, kas liecina vai adaptācija ir veiksmīga vai nē ir veselība. Ja bērns sāk bieži slimot, tas nozīmē, ka iespējams, dārziņa dzīve bērnam sākusies pārāk agri vai arī viņš tur atrodas pārāk ilgi. Daudzi bērni dārziņā ir pat 10 stundas. Ja runājam par mazuļiem, tad viņiem tur nevajadzētu vairāk atrasties par 5-6 stundām, ja par piecgadniekiem, tad nereti vecāki cenšas ierasties viņiem pakaļ ātrāk, bet bērni vēl dusmojas, jo grib parotaļāties ilgāk, un viņiem tas būtu arī jāļauj darīt.

Papildus brīvdiena

Ja jūtat, ka bērnam ir grūti, pacentieties dot viņam par vienu brīvdienu vairāk priekšroku dodot kādai trešdienai vai piektdienai.

Ja bērnam problēmas ar diendusu

Var būt tā, ka bērns jau sen atsakās gulēt diendusu un viņam tās ir gatavās mocības. Tādā gadījuā ideāli ir doties uz dārziņu tikai no rīta līdz pusdienlaikam. No vienas puses, tiek apmeklētas attīstošās nodarbības, ir iespēja parotaļāties ar vienaudžiem, no otras puses - otrā dienas daļa būs mājās un nebūs jāgaida, līdz diendusa būs galā.

Cik ilga parasti ir adaptācija?

Vidēji adaptācija dārziņā ilgst līdz 3 mēnešiem, smagākos gadījumos līdz pat pusgadam. Ja jūtat, ka līdz pat pusgadam jums un bērnam varētu būt grūtības ar dārziņa apmeklējumu, tad tas tomēr nav iemesls, lai padotos un no dārziņa gaitām atteiktos.

Bet, ja jūtat, ka bērns no rītiem ilgi raud, bieži sācis slimot, ir arī pārmaiņas viņa uzvedībā, meklējiet speciālistu vai bērnu psihologu, kas palīdzēs izprast cēloni tam, ka ar adaptāciju dārziņā nevedas.

Grūtāk par pašiem mazākajiem adaptēties dārziņā ir piecgadniekiem, neskatoties uz to, ka viņi ir vecāki un saprātīgāki, un viņiem ir jau akūti nepieciešama komunikācija ar vienaudžiem. Nokļūstot citā vidē, viņiem tā ir kā trauma.

Šajā vecumā gan bērni, gan arī mēs pieaugušie gribam būt vienīgie, vismīļākie, vislabākie, neatkārtojamākie un ir grūti pieņemt brāļus un māsas, nemaz nerunājot par to, ka dārziņā ir ap 20 cilvēciņiem, kas arī gribu būt vienīgie, mīļākie un neatkārtojamākie.

Iedomājieties šo adaptācijas periodu 3-4 mēnešus kā izdzīšanu no paradīzes, īpaši rudenī, kad vasara ir galā, rotaļu laiks ārā ir galā, nevar vairs gulēt, cik gribi, nevar vairs baudīt laiski dzīvi, bet te - disciplīna, režīms, tas ir liels pārbaudījums bērnam.

Mans bērns ir agresīvs?

Mazo bērnu vecāki nereti nepareizi nolasa informāciju, vainojot viens otru, meklējot palīdzību pie psihologiem, kad bērns kļūst spītīgs, iekļūstot citā vidē, visu lauž, grūstās. Viņš vēlas būt vienīgais, bet tīri objektīvi to neviens nevar viņam nodrošināt. Tāpēc te ieteikums ir mājās veltīt nepārtrauktu uzmanību bērnam 30-40 minūšu garumā. Šis ir laiks, kam būtu jākompensē laiku, kad bērns objektīvi uzmanību sev vienam negūst. Bērnam atkritīs vēlme darīt pāri konkurentiem savu 2-3 gadu vecumā.

Pati lielākā vecāku kļūda ir, kad viņi redz vai izjūt uz sevi bērna agresiju, atbildēt ar to pašu - kost viņam, pagrūst viņu, it kā sakot - "lai arī tu justu to pašu, ko mēs". NEDARIET TĀ!

Ja vecāki tā rīkojas, bērns pilnībā apjūk, jo vecāki paši dara to, ko viņam neļauj. Tā viņš neko neiemācās, vienīgais, ko viņš iegūst tā ir pieredze, ka otram var atdarīt ar to pašu.

Tā vietā ņemam bērnu aiz rokas un sakam viņam, ka tā nedrīkst. NESITAM pa rokām, nekožam, nekā tamlīdzīga nedaram.

Ja bērns atsakās iet uz dārziņu, jo viņam pāri dara citi bērni

Šo situāciju ir viegli atrisināt, ja paši nebaidāmies par to runāt. Nevajag dusmoties, nevajag izteikt pretenzijas citiem vecākiem, visu var atrisināt mierīgā ceļā.

Šajā vecumā gadījumi parasti nav nopietni, un fiziski redzamas sekas reti kad ir.

Bērniem vienam pie otra jāpierod un arī tad viss pāriet.

Vecāku negatīvā pieredze

Vēl viens iemesls, kāpēc bērnam grūti adaptēties ir vecāku negatīvā pieredze no viņu bērnības. Ja jums bijusi auklīte, kas spiedusi ēst, neskatoties uz to, ka ēdiens jums nav garšojis. Ja bijusi audzinātāja, kas kliegusi uz bērniem, nav nekāds brīnums, jo pedagoģija pirms 20 gadiem bija vērsta uz bailēm, iebiedēšanu, un tagad tas tā vairs nav. Tagad viss ir vērsts uz bērnu attīstību.

Jebkurā gadījumā jūsu negatīvā pieredz liks jums vēl vairāk pārdzīvot par to, lai ar jūsu bērnu nekas tāds nenotiktu, un tas uz bērnu var atsaukties.

Klupšanas akmeņi

Dažkārt bērnam adaptēties traucē tieši vecāki.

Var gadīties, ka mamma nevēlas atsākt strādāt, viņai darbs nepatīk, un, ja bērns ir dārziņā, tad loģiski - viņai jādodas uz darbu. Tad mamma zemapziņā var būt ieinteresēta, lai bērns slimotu un viņa ar viņu atrastos mājās. Ir jāsaprot, ka tas viss notiek neapzināti, bet psiholoģiski apzināts ir tomēr šis fakts, tāpēc jānovērtē arī savs stāvoklis šajā sakarā.

Kas ir normāli adaptācijas laikā

Pilnībā ir normāli, ja bērns kļūs mazliet biklāks.

Tāpat normāli ir arī, ja bērnam samazinās vārdu krājums.

Dabīgi, ja bērns mājās sāk skaļāk runāt. Bērni, kas dodas uz dārziņu bieži sāk skaļāk runāt, jo starp 20 bērniem grupā viņi vienkārši ir spiesti skaļāk runāt, lai tiktu sadzirdēti.

Nelabvēlīgs laiks dārziņa gaitu uzsākšanai

Pats sliktākais laiks, lai uzsāktu dārziņa gaitas ir nākamā bērniņa dzimšana. Vecākais bērns var sajusties lieks un nemīlēts. Pati pāreja uz bērndārznieka statusu ir grūta un nozīmīga, un, ja tas sakrīt ar laiku, kad ģimenē ierodas vēl viens cilvēciņš, tā ir jau traumatiska situācija.

Tādā gadījumā ieteikumi var būt dažādi - kādu laiku jāpaliek mājās ar diviem bērniem, bet vēl labāk, lai bērns uzsāk dārziņa gaitas 3 mēnešus PIRMS dzemdībām. Šajā laikā viņš pieradīs un viņam būs vieglāk pieņemt esošo situāciju.

Ko darīt, ja bērnam ir klepus vai iesnas

Katrā dārziņā to risina citādāk. Psihologi iesaka, pirmkārt, ģimenē veikt profilaktiskos pasākumus šajā sakarā, otrkārt, kopsapulcēs runāt par to arī ar citiem vecākiem, jo nereti bērni tiek atvesti uz dārziņu jau apslimuši vai arī - aizvests tiek vesels bērniņš, bet izņemts jau apslimis.

Ko darīt, ja jūtaties vainīgi bērna priekšā

Ja jūtaties vainīgi un jums kauns, ka jāved bērns uz dārziņu, jums jāsaprot, ka tās ir sajūtas, kas nenāk dabīgi, mūs pie tām pieradina bērnībā, un ar to arī visu dzīvojam. Sev jāmācās piedot un jāmācās dzīvot bez vainas sajūtas, saprotot vienu lietu - jūs savu bērnu vedat pie profesionāliem pedagogiem, kas arī mīl bērnus un savu darbu.

Ne adaptācijas laikā, ne arī vēlāk, neapdāviniet bērnus ar šokolādītēm un citiem kārumiem sakot, ka bērns ir malacis, jo izturējis dienu dārziņā, jo tādā veidā jūs bērnam signalizējat, ka vedat viņu uz šausmīgu vietu, cenšoties savu vainas izjūtu nomākt.

Atcerieties!

Ja esat izlēmuši, ka bērnam pusotra gada vecumā jādodas uz dārziņu, bet jums - uz darbu, rīkojieties tā. Svarīgi , lai vecāki būtu laimīgi, jo tad, ja viņi tādi ir, laimīgi un veseli ir arī bērni.

Kā pasargāt bērnus no apdraudējumiem Internetā

Informatīvs materiāls par tā saucamo spēli "Zilais valis", kas sniegs padomus vecākiem un skolotājiem, kā pasargāt bērnus no apdraudējumiem 

Vardarbība ģimenē

Latvijā katru gadu arvien vairāk tiek runāts par to, ka ģimenes locekļi cieš no vardarbības paši savā ģimenē. Vardarbība ģimenē lielāko daļu upuru padara bezspēcīgus, vājus, jo varmākas nereti pielieto gan fizisko vardarbību, gan seksuālo, kā arī emocionālo vardarbību iebiedējot un sakot, lai par to nevienam nesaka.

 Vardarbība ir: Jebkura veida aprūpes trūkums, nepilnīga aprūpe vai darbības no pieaugušo puses kā rezultātā tiek nodarīts ļaunums bērna psiholoģiskajai, fiziskajai vai sociālajai veselībai.

 Novārtā pamešana

 Bērnam netiek nodrošināta viņai attīstībai atbilstoša aprūpe, ja vecākiem ir bijusi tāda iespēja šīs vajadzības apmierināt:

- fiziska nerūpēšanās;

- medicīniska nerūpēšanās;

- emocionāla nerūpēšanās;

- nerūpēšanās par pārtiku;

- bērna ilgstoša pamešana vienatnē;

- sociāla nerūpēšanās;

- nerūpēšanās par izglītību.

 Emocionālā vardarbība

 Bērna emocionālo vajadzību ignorēšana vai bērna psiholoģiskā ietekmēšana;

Bērna pašcieņas aizskaršana vārdiski (verbāli):

- draudēšana;

- lamāšana;

- ņirgāšanās;

- atraidīšana;

- ignorēšana;

- pazemošana;

- u.c.

 Fiziskā vardarbība

 Bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu:

- sišana;

- purināšana;

- dedzināšana;

- kniebšana;

- griešana;

- u.c.

 Seksuālā vardarbība

 Bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;

Bērna izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana darbībās, lai pieaugušais saņemtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu:

- glāstīšana;

- skūpstīšana;

- izvarošana;

- fotografēšana;

- u.c.

 Nevienā vardarbības epizodē pret bērnu nav vainojams bērns.

Svarīgi apzināties sabiedrībā valdošos stereotipus, mītus un faktus par vardarbību ģimenē:

Mīts. Māja ir neaizskarama teritorija. Nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās.

Realitāte. Vardarbība ir noziegums! Nav nekādas nozīmes, vai noziegums noticis mājā vai uz ielas. Nevienam nav tiesību izturēties vardarbīgi pret otru, turklāt tās ir arī Tavas mājas. Tev ir tiesības dzīvot, nebaidoties!

Vardarbība ģimenē un ārpus tās sastopama visos sabiedrības slāņos visā pasaulē.

 Kādas sekas rada vardarbība pret bērniem? Viena no lielākajām ģimenes vardarbības problēmām ir tā, ka bērniem, kas uzaug ģimenēs, kur notiek vardarbība, arī pašiem vēlāk piemīt nosliece konfliktus risināt ar spēka palīdzību, un vardarbības cikls turpinās arī nākamajā paaudzē.

 Gandrīz divas trešdaļas no mātēm (62%), kuras pašas cietušas no vardarbības, tāpat vardarbīgi izturas pret saviem bērniem.

 Vardarbībā cietušiem bērniem 53% gadījumu pāri nodara tēvs, bet 24% - māte. Latvijā ar emocionālu vai fizisku vardarbību ģimenē saskaras 20 līdz 30% bērnu un jauniešu. Vardarbībā cietušo bērnu un bērnu - invalīdu ar katru gadu kļūst arvien vairāk.

  Kādi bērni visbiežāk tiek pakļauti vardarbībai:

 

Bērns ar fiziskām (veselības) problēmām;

Bērns ar uzvedības problēmām;

Bērns, kuram ir saskarsmes grūtības;

Bērns, kura temperaments ir ļoti atšķirīgs no vecāku temperamenta.;

Bērns, kurš līdzinās kādam cilvēkam, ar kuru vecākiem ir ļoti sliktas attiecības, vai arī bērns ar savu uzvedību, izturēšanos atgādina vecākiem kādu viņa personības daļu, īpašību, kura viņam pašam sevī nepatīk.

 Ja pret Tevi vērsta vardarbība, palīdzību vari saņemt zvanot pa:

 Zvani pa

 Bērnu uzticības tālruni 80009000

 LR Bērnu un ģimenes lietu ministrijas uzticības tālruni 80006008

 "Glābiet bērnus" uzticības tālruni 6731 5307

 centra pret vardarbību "Dardedze" tālruni 6760 0686

  Krīzes centra "Skalbes" tālruni 6722 2922

 

 Resursu centra "Marta" tālruni 67378539

“Kā nosargāt sava bērna dzīvību”

Latvijā bērnu nopietno traumu statistika aizvien ir nemainīgi augsta – Latvija Eiropas Savienības valstu vidū jau vairākus gadus saglabā pirmās pozīcijas pēc bērnu traumu (tai skaitā nāves gadījumu) statistikas, turklāt vasarās bērnu traumu skaits allaž pieaug… Tādēļ portāls mammamuntetiem.lv un nodibinājums “Fonds Mammām un Tētiem” katru gadu izdod grāmatu par bērnu drošību “Kā nosargāt sava bērna dzīvību”. Grāmatu dzemdību namos visā Latvijā ikviena mamma un tētis var saņemt bez maksas. Tiesa, tā kā vecāku interese par grāmatiņu ir patīkami liela, dažviet grāmata vairs nav pieejama, tāpēc aicinām to bez maksas lejupielādēt!

VESELS UN DROŠS

INTERAKTĪVAS SITUĀCIJAS

Ceļu satiksmes noteikumi bērniem

Spēles, grāmatas, animācijas filmas, video filmas, darba lapas un uzdevumi u.c.

Džimba.lv par drošu bērnību

Dziesmas, video materiāli, multiplikāciju filmas, atraktīvas spēļes, aizraujošuie uzdevumi un citi interesanti palīgmateriāli par bīstamām situācijām, ar kurām var saskarties bērni ikdienā

Rīcība ārkārtas situācijās

SOS Bērnu ciemati

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija ir sociāla labdarības organizācija, kas kopš 1997. gada nodrošina ilgtermiņa ģimenes modeļa aprūpi bez vecāku gādības palikušiem bērniem un īsteno ģimeņu stiprināšanas projektus.