Bērnu uzvedības traucējumi un tiesības uz izglītību drošā vidē

Artis Žeigurs  pediatrs, Bernuarsts.lv

Kad mācībās vienlaikus piedalās veselie un īpašie bērni

"Kāpēc bērnu ārstam rakstīt par izglītības organizācijas trūkumiem? Neveiksmīga izglītības organizācija noved pie tā, ka bērni atpaliek attīstībā un rada vai gūst traumas. Tas ir nepieņemami, jo ir novēršami.

Vai to var novērst, nemainot izglītības organizācijas kārtību? Manuprāt, nē. Pieņemu, ka pedagogi zina, kādi apstākļi būtu nepieciešami, lai labāk mācītu bērnus ar uzvedības traucējumiem, jo viņi to praktiski dara. Pieņemu, ka ierēdņi, kuru pienākums ir censties nodrošināt pedagogiem nepieciešamos apstākļus, to nezina, jo viņu pēdējo gadu reformas apgrūtina visu bērnu apmācību un bērnu traumatisms aug. Pieņemu, ka daļa vecāku, kurus bērni komandē lielveikalā un kuru bērni trokšņo vai skraida izrādes laikā operā, nezina, kā bērnu sagatavot izglītības sistēmai.

Lai ierēdņi un palaidņu vecāki uzzinātu, vēlos rosināt publisku diskusiju par bērnu ar uzvedības traucējumiem apmācību.

Daži piemēri no dzīves, kas raksturo stāvokli

Bērns ar īpašām vajadzībām un uzvedības traucējumiem, kā mājās pieradis, kā mamma skaidro, ''jokojot, netīšām'' iekož blakussēdētājam. Citā reizē ''jokojot, netīšām'', sviežot ar zābaku, draudziņam pārsit degunu tā, ka asiņošanas dēļ jāmeklē palīdzība. Ja saskaras ar ierobežojumiem, piemēram, negrib krāsot uz papīra, grib krāsot galdu, – ''jokojot, netīšām'' sit pedagogam līdz zilumiem.

Pirmo klašu skolēns ar īpašām vajadzībām un uzvedības traucējumiem ''jokojot, netīšām'' met skolotājai ar somu. Skolotāja zaudē līdzsvaru, neveiksmīgi krīt un gūst smadzeņu satricinājumu.

Šādi un līdzīgi ir pacientu un paziņu stāsti. Man nav pamata tos apšaubīt.

Ja bērns ar īpašajām vajadzībām dara kādam pāri "jokojot un netīšām", vai tas ir pieļaujami? Vai tas vieno sabiedrību, liek bērniem ar īpašajām vajadzībām kļūt ieredzētākiem, labāk izprotamiem un pieņemtiem? Vai nedroša mācību vide bērniem dod kādu labumu? Manuprāt, nē.

Kāpēc bērni uzvedas "slikti"

Uzvedības traucējumus mēdz izraisīt impulsu kontroles traucējumi, kad bērns nespēj atturēties, piemēram, no vēlmes sviest kādam citam ar priekšmetu, tiklīdz tāda ideja rodas. Šādu bērnu nav daudz.

Lielai daļai bērnu uzvedības traucējumi rodas kā neveiksmīgas audzināšanas sekas, kad bērns spēj atturēties un medicīniskās komisijas priekšā arī atturas no sociāli nepieņemamas iegribas pārkāpt jebkuras robežas, bet, nonākot mācību vidē, kur viņam ir mazāk uzmanības, iesviež ar zābaku draudziņam, jo tas šķiet jautri. Tāds bērns parasti negrib pakļauties pedagoga vadībai un mācību procesa radītajiem saprātīgajiem ierobežojumiem. Piemēram, kamēr tu izkrāso zīmējumu, sēdi pie galda, neskrien apkārt ar krāsu trauciņu pa telpu, jo tu paklupsi un krāsa izlīs pa grīdu.

Visiem bērniem – gan veselajiem, gan ar īpašajām vajadzībām, ir tiesības uz izglītību. Un ikvienam bērniem ir tiesības saņemt izglītību drošā vidē.

Bēdas sākas tad, kad šīs tiesības neapdomīgas mācību procesa organizēšanas dēļ viena otru izslēdz.

Kā notiek dzīvē

Kā notiek dzīvē

Kad, piemēram, veselie bērni ar ūdenskrāsām zīmē kļavas lapu, kā priekšā rāda pedagogs, bērni ar domāšanas traucējumiem parasti garlaikojas un rāmi sēž, otu sažņauguši dūrē, vai, ja domāšanas traucējumi ir smagi, slepus ēd krāsu.

Bērni ar uzvedības traucējumiem rāmi sēž tikai līdz pirmajai impulsīvajai domai, piemēram, uzkrāsot blakus sēdētājam seju tā, kā mammai, kad viņa sapošas. Labi, ja ota uzreiz netrāpa acī. Tas, ka izlīst gan paša, gan blakussēdētāja ūdens un krāsu trauciņi, viņu neuztrauc.

Kad kāds bērns mēģina sevi izklaidēt, nodarot pāri blakussēdētājam, skolotājam viņš ir jāaptur, pirms rodas miesas bojājumi, jo skolotājs atbild par katra bērna drošību. Tāpēc palaidņus parasti mēdz sēdināt pirmajos solos. Bērns, manot ka skolotājs tuvojas, sapriecājas, jo saprot, ka bezjēdzīgā sēdēšana ar otām, vai šķērēm ir beigusies, jo sākas patiesa jautrība, spēlējot pazīstamo, labi saprotamo, tāpēc aizraujošo ''es mukšu, tu mēģini mani noķert'' spēli ar skolotāju, kura uzmanība šobrīd tik tiešām ir pievērsta viņam vienam. Un tas ir sevišķi patīkami, jo veseliem bērniem plānotā izglītības modelī skolotāja nedalītu uzmanību audzēknis saņem maz. Teorija vēsta, ka veseli bērni labprāt klausās jaunu stāstu, ja to saprot. Viņi arī viegli iegaumē to, kam pievērš uzmanību skolotājs, tāpēc individuāli daudz un ilgi skaidrot nav nepieciešams.

Bērns mūkot neparedz sekas, tāpēc viņš ir jānoķer, pirms skrienot cik spēka ap galdiem ar otu vai šķērēm rokā, gadās trauma. Jums man jātic, ka pat pieredzējušam pedagogam vienam ātri noķert pirmskolnieku nav viegli, bet jaunākā skolas vecuma bērnu ar īpašajām vajadzībām, kurš izturas kā parasts palaidnis, bet nemācās no savām kļūdām – diemžēl biežāk ir neiespējami.

Kad bērnu tiesības ir pārkāptas

Šādi tiek pārkāptas visu bērnu tiesības uz izglītību drošā vidē. Bērni, kam ir traucēta uztvere vai domāšana, bet nav uzvedības traucējumu, vispārējā izglītības sistēmā iemācās maz un parasti neapdraud citus. Tāpēc pārējie bērni var netraucēti apgūst zināšanas un prasmes, kas ļaus viņiem vēlāk konkurēt darba tirgū un caur nodokļiem nolīdzināt sabiedrības pieļauto netaisnību pret bērniem ar īpašajām vajadzībām. Gudrajiem un darbspējīgajiem ir jāuztur visi, arī izglītību neieguvušie darbnespējīgie klasesbiedri. Tāpēc vispārējās izglītības līmeni pazemināt nedrīkst.

Bērnu ar īpašajām vajadzībām tiesības uz izglītību tiek pārkāptas, jo šos bērnus vispārējās izglītības sistēmas ietvaros sekmīgi apmācīt nav iespējams. Jaunumus savā tempā viņi apgūs pēc stundām individuālās konsultācijās. Viņu mācību diena būs divtik gara, un pedagogiem ar viņiem būs divkāršs darbs. Vai pedagogiem arī maksās divreiz vairāk? Vai kādu tas interesē?

Šie bērni ir jāmāca individuāli, viņiem pielāgotā tempā un apjomā, ar atbilstoši pielāgotiem uzskates līdzekļiem. Viens speciālais pedagogs var individuāli sekmīgi apmācīt vienu bērnu ar īpašām vajadzībām. Tas ir laikietilpīgi, tāpēc dārgi, bet nepieciešami, jo samazina sabiedrības izdevumus, uzturot personu ar invaliditāti.

Bērnu sekmīga apmācība grupā prasa zināmu pašdisciplīnu. Bērniem ir atšķirīga spēja koncentrēties. Ja kāds stundas laikā sāk staigāt pa klasi, tad daļa audzēkņu ar uzmanības noturības traucējumiem viņam pievērš lielāku uzmanību, nekā skolotāja stāstītajam. Tas viņiem neļauj apgūt mācību vielu, tāpēc audzēkņu staigāšana pa klasi stundas laikā nav vēlama, bet bērniem ar uzvedības traucējumiem tā nešķiet. Viņi, saskaroties ar jebkuriem ierobežojumiem, bieži izturas neparedzami, destruktīvi un agresīvi, nepakļaujas pieaugušā vadībai. Tāpēc katram no viņiem ir nepieciešams asistents.

Tad, kad bērns pakļaujas impulsam, kas apdraud apkārtējos, traucē mācības, vai bojā inventāru, asistents viņu no tā centīsies atturēt. Viņš, atšķirībā no skolotāja, paspēs, jo būs blakus. Bērns, kurš nav mācīts vai nespēj pakļauties pieaugušā vadībai, ja tiek ierobežots kliedz, sit, kož vai svaida mantas, lai pievērstu savai iegribai uzmanību un nepieļautu ierobežojumus. Šāda izturēšanās var ilgt pat stundu un atkārtoties vairākas reizes dienā. Lai pārējie bērni varētu turpināt mācības, bērns, kurš atsakās vai nespēj pakļauties pieaugušo vadībai, ir jāizved no mācību telpas uz psihologa kabinetu, kur atrodas glābiņš – smilšu kaste ar cilvēku un zvēru modeļiem, kas parasti pārslēdz uzmanību un nomierina ikvienu.

Veicas, ja bērns piekrīt iet. Ja viņš nepiekrīt, tad spēcīgākiem bērniem ir vajadzīgi divi pieaugušie, kas bērnu saudzīgi ved katrs aiz savas rokas. Pat pirmsskolas vecuma bērnam, ja viņu ved, turot pie vienas rokas, kad viņš pretojas, krīt gar zemi vai cenšas izrauties, var palikt zilumi. Mācību vietā audzēknim, pedagogam vai asistentam iegūt miesas bojājumus nav pieļaujams. Tāpēc uz katru bērnu ar uzvedības traucējumiem ir jābūt diviem pieaugušajiem.

Ja asistents katram bērnam ir tikai viens, tad ar uzvedības traucējumiem klasē nedrīkstētu būt vairāk par vienu bērnu, lai skolotājs justos pārliecināts par situāciju arī tad, kad novērš skatu. Neviens nesitīs pa galvu, jo asistents bērnu ar uzvedības traucējumiem pieskatīs. Kad īpašais bērns sāks traucēt mācību procesu un apdraudēt sevi vai citus un asistentam radīsies grūtības viņu pierunāt atstāt klasi, skolotājs varēs palīdzēt, bērnu pieturot aiz otras rokas. Tas novērsīs iespēju ar brīvo roku sist asistentam, un spēks uz katru roku sadalīsies vienmērīgi. Kamēr audzinātāja un asistents nogādā bērnu ar uzvedības traucējumiem līdz psihologam, pārējos bērnus nedrīkst atstāt vienus, tāpēc ir jābūt vēl kādam brīvam pieaugušajam, ko pieaicināt palīgā.

Prakse un pūļa uzvedības pētījumi rāda, ja bērns, kurš noraida ierobežojumus, atrodas daudzu mierīgi sēdošu bērnu vidū, viņa vēlme skriet apsīkst. Un otrādi, ja bērni ar uzvedības traucējumiem ir divi vai vairāk – pēc pašreizējā ierēdņu plāna – līdz trīs katrā klasē, viņi cits citu ierosina un iedrošina pārkāpt robežas, un viņiem vēl piebiedrojas kāds, kurš citos apstākļos uzvestos mierīgi. Tāpēc mācības nenotiek, bet traumas notiek biežāk, kas nav pieļaujams.

Manuprāt, šī brīža prakse, kas nosaka, ka pirmsskolas izglītības iestādei uz audzēkņa piemērotības mācību iestādei atkārtotu izvērtēšanu un asistenta piešķiršanu ir jāgaida vairāki mēneši, ir nepieņemama. Gaidīšanas oficiālais pamatojums – vispirms ir jādod bērnam laiks adaptēties, varbūt tomēr kaut kā varēs iztikt bez asistenta, kas izmaksātu mazāk. Par pārējo bērnu tiesībām pārbaudes laikā mācīties drošā vidē neviens nav iedomājies.

Kas stāvokli labotu

Tā kā bērnu grupās ir daudz, tad gadījumā, kad pedagogs redz, ka bērnam ir uzvedības traucējumi, viņam kopā ar psihologu būtu jāsaņem asistents ne vēlāk kā divu nedēļu laikā, jo ir jāsaprot, ka šāds bērns pilnībā izjauc mācības pārējiem bērniem un apdraud drošību. Pēc trīs mēnešiem komisija var pārvērtēt asistenta nepieciešamību, ja pedagogs un psihologs atzīst, ka bērns ir labi iekļāvies grupā un pieņēmis iekšējās kārtības noteikumus, bez kuriem droša un sekmīga bērnu apmācība pēc pašreizējā modeļa nav iespējama.

Ja grupā ir paredzēti vairāki bērni ar uzvedības traucējumiem, tad uz katru no viņiem ir jābūt diviem asistentiem. Divi pieaugušie var saudzīgi ierobežot bērnu un ticami liecināt par notikušo skolas vadībai un izsauktajiem bērna vecākiem.

Ir jāsaprot, ka runājot ar medicīniski pedagoģisko komisiju, bērns izturas citādi nekā vienaudžu grupā. Viņš pieaugušo vidē ir piesardzīgāks, viņam ir pievērsta nedalīta uzmanība, tāpēc viņam uzmanība nav jāizcīna. Viņu lēni izjautā, pacietīgi uzklausa. Saruna nenotiek tā, kā darba apstākļi izglītības iestādē paredz – centies patstāvīgi izprast pedagoga stāstīto, saņem uzdevumu tūlītējai rīcībai kopā ar pārējiem. Pēc iespējas patstāvīgi izpildi. Ja ko nesaproti, gaidi, tev individuāli paskaidros pāris minūtēs. Ja tu nespēj saprast ātri, nāc uz konsultāciju pēc stundām, kad tev vienam skaidros lēni un tik ilgi, cik nepieciešams.

Skaidrs, ka pedagoga individuālu pievēršanos visātrāk var panākt, apdraudot citus bērnus Un viņu jau komisijā nav. Tāpēc komisijas vērtējums par bērna spēju mācīties grupā un izpildīt pieaugušā uzdevumus bieži izrādās kļūdains. Bērnam piemērotāko apmācību veidu – lēto kolektīvo vai dārgo individuālo – vislabāk var noteikt pedagogs, kurš ar bērnu diendienā strādā esošajos apstākļos. Ierēdņi, kuri izdomā izglītības kārtību, šos apstākļus, acīmredzot, nepārzina.

Nav pareiza šī brīža kārtība, kas pieļauj vecākiem atteikties no specializētas apmācības un pieprasīt bērnu izglītot vispārējā kārtībā. Tādējādi bērns nesaņem nepieciešamo individuālo apmācību. Tas ir pret bērna interesēm, kaut arī vecāki to, iespējams, nesaprot.
Kā vecāki varētu bērnam atvieglot iekļaušanos vispārējā izglītības sistēmā?

Pirms sūtīt bērnu izglītības iestādē, mājās iemāciet viņam piecas nepieciešamās prasmes:

1. Paņem, paskaties, bet, pirms ņem ko citu, šo noliec vietā. Tas novērsīs iespēju, ka mašīnas atslēgas būs jāmeklē miskastē. Un pirmsskolas izglītības iestādē bērni mazāk klups pār pamestām rotaļlietām. 20 hiperaktīvi un robežas nezinoši bērni piecās minūtēs var izbērt uz grīdas vairāk rotaļlietu nekā vienīgā auklīte stundas laikā salikt atpakaļ plauktos.

2. Kad tevi mamma vai pazīstams pieaugušais uzrunā un saka: "Beidz", tad ir jāpārtrauc darīt tas, ko tu šajā mirklī dari.

3. Kad tev mamma vai pazīstams pieaugušais – audzinātāja, skolotāja vai asistents – saka, ka ir jānāk un mierīgi jāpasēž blakus uz krēsla, lai nomierinātos, tad tā arī bez pretošanās ir jādara, tas novērsīs lieku stīvēšanos un nepieciešamību bērnu vest ārā no mācību telpas ar spēku, lai īstenotu pārējo bērnu tiesības uz izglītību. Sākt diskutēt varēsi, kad mierīgi sēdēsi blakus.

4. Ja vien nav draudu dzīvībai, mācību vidē neapmierinātību un dusmas ir pieņemami izrādīt tikai vārdiem. Strīdus izšķir, ja mamma vai pedagogs tai brīdī nav aizņemti. Pacieties, pagaidi, kad pieaugušais atbrīvosies, tad droši saki savu vajadzību.

5. Ēst, darboties ar šķērēm, krāsām, zīmuļiem un plastilīnu var tikai pie galda. Ja vairs negribi ēst, griezt vai krāsot, pats ej, bet ēdiens, šķēres un krāsas paliek.

Ierobežojumu noteikšana mājās

Šos pašus ierobežojumus nosakiet mājās un prasības atbalstiet ar pozitīvu attieksmi – kad bērns izpilda to, ko jūs viņam mācāt, ieprieciniet viņu. Stāstiet, kā viņš nupat ir saprātīgi rīkojies un paslavējiet, samīļojiet vai ieprieciniet ar kopīgu rotaļu, izlasītu stāstu vai paretam ar garšīgu cienastu, vai ko citu, kas tobrīd būtu piemērots un bērnam patīk.

Neļaujiet bērnam sevi vai kādu citu sist, kost, spārdīt vai grūstīt. Ja viņš to dara, stingri saņemiet aiz rokas un mierīgi sakiet: "Beidz". Neko vairāk nešķiet, lai bērns sajūt stāvokļa nopietnību un pieturot ierobežojiet viņu tik ilgi, līdz viņš sāk justies neomulīgi. Tad laidiet vaļā. Ja viņš dara to pašu, pieturiet mazliet ilgāk. Turpiniet, līdz bērns pārtrauc.

Ja jūs bērnam lūdzat kaut ko darīt, neatkārtojiet lūgumu vairāk kā vienu reizi. Otrajā reizē, vienlaikus ar laipni atkārtoto lūgumu, maigi ņemiet aiz rokas un dariet kopā. Slavējiet bērnu par to, ka viņš jūsu lūgumu ar jūsu atbalstu pilda. Tad bērns sāks jūsu teikto ievērot.

Nelūdziet, ja jūs pieļaujat, ka lūgums var netikt izpildīts, tā jūs zaudējat spēju bērnu labvēlīgi ietekmēt.

Jo vecāks bērns, jo ilgākus patstāvīgi darāmus darbiņus viņam uzticiet.

Neveiksmes ir neizbēgama mācību procesa sastāvdaļa, tām nepievērsiet uzmanību, rīt mēģiniet atkal, līdz sanāk. Ja saprotat, ka jums ir vajadzīgs padoms vai palīdzība, nekautrējieties to meklēt. Profilakse vienmēr ir patīkamāka par ārstēšanu.

 

 

Seksuālā vārdarbība

Uzvedības noteikumi

BĒRNA TIESĪBAS UN PIENĀKUMI

Bērns

 Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Izņēmumi ir tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

 Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

 

Bērna tiesības

 ·        tiesības uz dzīvību un attīstību

 Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.

 ·        bērna tiesības uz individualitāti

 Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam.

 Bērnam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu.

 ·        bērna tiesības uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību

 Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību.

 Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.

 ·        bērna tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem

 Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

 Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai.

 Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

·        bērna tiesības uz izglītību un jaunradi

 Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

 Bērnam ir tiesības uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu, pamata un vidējo izglītību, kā arī arodizglītību.

 Pie Latvijas mazākumtautībām piederošajiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam.

 Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.

 Bērnam ir tiesības apgūt kultūras mantojumu un piedalīties tā aizsardzībā, kā arī attīstīt savas jaunrades spējas.

 ·        bērna sociālās tiesības

 Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu. Profesijas apguve tiek nodrošināta izglītības iestādēs, bet bērniem, kuri sasnieguši 15 gadu vecumu un ir reģistrējušies kā bezdarbnieki, - ar valsts nodarbinātības dienesta starpniecību.

 Bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma.

 Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem.

 Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina Ministra kabineta noteiktās sociālās garantijas.

 ·        bērna brīvības

 Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Bērna reliģisko piederību nosaka vecāki.

 Bērnam ir tiesības uz biedrošanās brīvību tiktāl, ciktāl tas neapdraud viņa veselību un dzīvību.

 Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam.

 ·        bērna tiesības uz īpašumu

 Bērnam ir tiesības uz īpašumu.

 Bērnam ir tiesības, atkarībā no viņa vecuma, pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības.

 ·        bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas

 Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskās ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.

 Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt.

 ·        rna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku

 Bērnam ir tiesības, atbilstoši savam vecumam, fiziskajai un garīgajai attīstībai, uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.

 ·        bērna tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā

 Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērnu tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā.

 Bērna pienākumi

 ·        bērna pienākumi mājās

 Bērnam ir pienākums, atbilstoši savam vecumam, apkopt sevi un piedalīties mājas darbos.

 Bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un  citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.

 ·       klausīt vecākus

 Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai:

-         nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību;

-         aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību;

-         aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.

 Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.

 ·        bērna pienākumi pret sabiedrību

 Bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.

 Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.

 Bērnam, atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes, ir pienākums sargāt savu veselību.

 Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.

 Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.

 Bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.

Bērnu drošības izglītības iestādēs tiesiskais regulējums