Dr. Artūrs Miksons, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts-psihoterapeits
Autotransporta direkcijas rīkotās kampaņas “Mazs pasažieris, liels risks” ietvaros sabiedrībā aktualizēta diskusija par riskiem, ar ko bērni var saskarties uz ceļa vai sabiedriskajā transportā. Riskus nav iespējams novērst, bet tas ir mūsu, vecāku, skolotāju un līdzcilvēku, uzdevums – izprast cēloņus un jau laikus mācīt bērnam potenciālo rīcību scenārijus.
Ceļa šķērsošana intensīvas satiksmes apstākļos vai diennakts tumšajā laikā, apjukums, ko rada iekāpšana citā autobusā vai izkāpšana svešā pieturā, un izbīlis, ko piedzīvo mazs bērns, uz ielas atrodoties viens, ir biežāk novērotās riska situācijas. Kas jāņem vērā un kā palīdzēt mazajiem pasažieriem un gājējiem?
Mazs bērns baiļu situācijā ir paralizēts.
Mēs daudz biežāk mācām bērniem nebaidīties, neizrādīt kauna sajūtu vai dusmas, bet ne vienmēr atceramies pastāstīt, kā rīkoties situācijā, kad jāsastopas ar reālām bailēm. Nereti vecāki vēlas, lai pirmsskolas vai sākumskolas vecuma bērns domā un rīkojas racionāli, bet bērnam šajā vecumā vēl nav nostiprinājusies cēloņu-seku domāšana. Bērni baiļu situācijās balstās uz izjūtām, kas tajā brīdī aktualizējas, nonākot afekta stāvoklī. Rezultātā bērns pats dodas meklēt risinājumu (lai gan nespēj pieņemt racionālus lēmumus), nevis lūdz palīdzību apkārtējiem, jo nav radis to darīt. Ir skaidrs, ka, aizguļoties sabiedriskajā transportā un nonākot svešā pieturā, bērns sabīstas un jūtas vainīgs. Šāda veida situācijās būtisks ir arī jautājums, no kā vēl bērns dzīvē baidās. Ja viņš ir ticis biedēts par to, ka nedrīkst kavēt, un zina, ka nokavējot tiks sodīts, tad bailes ir divtik lielas.
Mazs bērns sajaucis pieturas vai bijis apmaldījies. Ko nu?
Pareizais scenārijs šādā gadījumā ir viens. Pirmkārt, šis fakts ir jāakceptē pašiem pieaugušajiem – bērns bija nomaldījies, iekāpa citā autobusā vai aizgulējās un izkāpa citā pieturā. Ir jāpaskaidro bērnam, ka tā var gadīties ikvienam un bailes vai apjukums šādā brīdī ir pilnīgi normāla reakcija. Otrkārt, jāaprunājas ar bērnu un jāmēģina saprast, kas notika pirms tam – kāds varēja būt situācijas cēlonis. Piemēram, bērnam, iespējams, bijusi smaga diena skolā vai sporta nodarbībā, naktī nebija labi izgulējies un jutās noguris. Noskaidrojot cēloni, vecāki var saprast, kā novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos turpmāk. Treškārt, ar bērnu ir jāizrunā pareizā rīcību secība, nonākot bīstamās situācijas, lai bērns nākamreiz mācētu ieteikumus integrēt arī savā darbībā. Proti, vecākiem jādod praktiski risinājumi – vienmēr zvanīt vecākiem, ja ir nonācis kādā potenciāli bīstamā situācijā, vai lūgt apkārtējo palīdzību. Ja bērnam nav sava mobilā tālruņa, vecākiem jāsagatavo zīmīte ar savu tālruņa numuru, ko bērns vienmēr nēsā līdzi. Taču jārēķinās ar to, ka, izstāstot bērnam rīcības scenāriju, viņš tāpat var pieļaut kļūdu. Un tas ir pilnīgi normāli. Noteikti nedrīkst pārmest bērnam, ka viņš nav rīkojies pareizi – pats galvenais ir situācijas pārrunāt.
Bailēm ir lielas acis!
Noteikti nedrīkst pārmest bērnam, ka viņš nav rīkojies pareizi – pats galvenais ir atbalstīt un pārrunāt situāciju. Ja vecāki saka bērnam: “Jā, Tu biji sabijies, bet ļoti labi tiki galā ar situāciju, Tev viss izdevās,” bērnam nostiprinās pārliecība, ka viņš spēj adekvāti rīkoties bīstamā situācijā. Savukārt, ja viņš tajā brīdī tiek kaunināts un sodīts, sakot: “Kā mēs satraucāmies, ārprāts,” tas bērnam nekādi nepalīdz. Lai bērnu rīcība bīstamos brīžos nebūtu tik neprognozējama, vecākiem par to ir jārunā jau laikus – agrā vecumā, palīdzot meklēt risinājumus un analizējot situācijas, kurās bērns izjutis baiļu sajūtu. Savukārt, ja bērns ir pieredzējis situāciju, kurā, izstāstot kādu problēmu vecākiem, tiek sodīts vai norāts, viņš baidīsies par to runāt arī nākamreiz.
Svešs bērns nelaimē ir un paliek bērns.
Gadījumos, kad ir skaidrs, ka bērns ir nokļuvis nestandarta situācijā un ir manāmi nobijies, būtiskākais apkārtējiem cilvēkiem ir saglabāt mieru – mierīgā balss tonī aprunāties, kopīgi noskaidrot visus apstākļus un meklēt risinājumus. Protams, mums visiem ir nācies saskarties ar apkārtējo vienaldzību, un viens no iemesliem, kādēļ tā notiek bērnu gadījumā, ir bailes no vecāku reakcijas. Ir novēroti gadījumi, kad apkārtējo palīdzība bērnam rezultējas ar neadekvātu vecāku reakciju – neapmierinātību un dusmām uz līdzcilvēku, kurš patiesībā ir gribējis labu. Lai izvairītos no potenciālā konflikta, apkārtējie reizēm izvēlas šādās situācijās neiesaistīties. Tas savukārt vairs nav jautājums par palīdzību bērnam, bet par šo cilvēku iekšējo problēmu.
Vai jācenšas palīdzēt katram bērnam, kurš ir viens un izskatās apjucis, nobijies? Jā, protams, jo pieaugušajiem šķietami vienkārši risināmas ikdienas situācijas uz ceļa vai sabiedriskajā transportā bērna gadījumā var beigties ar traģēdiju. Nelaimē nonācis bērns ir un paliek bērns. Jūsējais vai svešs.
Tiek uzskatīts, ka uz bērnu dārzu vajadzētu doties no 3 gadu vecuma, un tomēr - realitātē viss notiek citādāk. Kāpēc tieši no trīs gadu vecuma? Par adaptāciju dārziņā pastāstīs praktiskais psihologs - Iveta Aunīte.
Kāpēc no trīs gadu vecuma? Jo līdz trīs gadu vecumam bērns ir vērsts uz pieaugušo, nevis uz citu bērnu. Ja ir iespēja doties uz dārziņu, kurā ir tikai daži bērni, tad tas ir labākais variants.
Kā varat palīdzēt savam bērnam adaptēties dārziņā?
Psihologa pieredze rāda, ka vislabāk adaptējas bērni vecumā ap diviem gadiem un jaunāki. Tiesa, ar nosacījumu, ka vecākiem ir atrasta kopēja valoda ar audzinātājām.
Esiet labos draugos ar audzinātājām
Bērni mūs kopē zemapziņā. Mēs varam stāstīt, ka ejam uz lielisku vietu, tur mūs gaida audzinātājas, citi bērni, rotaļlietas, bet, ja mums pašiem nepatīk kāda no audzinātājām, tad savu bērnu nepiemānīsiet, tāpēc labāk draudzēties ar sava bērna audzinātājām.
Viss ir vienkārši - atcerieties audzinātāju dzimšanas dienas, vārda dienas. Pārāk pārcensties jau nevajag, vajag cilvēcīgi aprunāties, pajautāt, kā iet jūsu bērnam. Iedomājieties, ja tur ir 20 bērni un katrs visu gribēs sīki un smalki izrunāt, protams, cietīs bērni un audzinātājas nevarēs veltīt nedz jums, nedz bērniem tik daudz laika, cik vēlaties. Atcerieties, ka jūsu noskaņojums ietekmē veiksmīgu jūsu bērna adaptāciju dārziņā.
Bērnam dodiet līdzi kādu mīļu rotaļlietu
Sākumā adaptācijas periodā dārziņos parasti ļauj un pat iesaka ņemt līdzi kādu mīļāko bērna rotaļlietu, piemēram, mīksto rotaļlietu gulētiešanai. Skapītī var ielikt arī ģimenes bildi.
Ja mamma nevar arī pirmajās dienās palikt kopā ar bērnu, bet citas mammas ir ar saviem bērniem, - vai tas kaut kā ietekmē bērnu?
Te nav viennozīmīgas atbildes: kāds bērns pārdzīvos, cits uztvers situāciju mierīgi.
Bet centieties aprēķināt laiku un tomēr saīsināt sākumā to laiku, kad bērns atrodas dārziņā.
Kā norit adaptācija?
Pirmais kritērijs, kas liecina vai adaptācija ir veiksmīga vai nē ir veselība. Ja bērns sāk bieži slimot, tas nozīmē, ka iespējams, dārziņa dzīve bērnam sākusies pārāk agri vai arī viņš tur atrodas pārāk ilgi. Daudzi bērni dārziņā ir pat 10 stundas. Ja runājam par mazuļiem, tad viņiem tur nevajadzētu vairāk atrasties par 5-6 stundām, ja par piecgadniekiem, tad nereti vecāki cenšas ierasties viņiem pakaļ ātrāk, bet bērni vēl dusmojas, jo grib parotaļāties ilgāk, un viņiem tas būtu arī jāļauj darīt.
Papildus brīvdiena
Ja jūtat, ka bērnam ir grūti, pacentieties dot viņam par vienu brīvdienu vairāk priekšroku dodot kādai trešdienai vai piektdienai.
Ja bērnam problēmas ar diendusu
Var būt tā, ka bērns jau sen atsakās gulēt diendusu un viņam tās ir gatavās mocības. Tādā gadījuā ideāli ir doties uz dārziņu tikai no rīta līdz pusdienlaikam. No vienas puses, tiek apmeklētas attīstošās nodarbības, ir iespēja parotaļāties ar vienaudžiem, no otras puses - otrā dienas daļa būs mājās un nebūs jāgaida, līdz diendusa būs galā.
Cik ilga parasti ir adaptācija?
Vidēji adaptācija dārziņā ilgst līdz 3 mēnešiem, smagākos gadījumos līdz pat pusgadam. Ja jūtat, ka līdz pat pusgadam jums un bērnam varētu būt grūtības ar dārziņa apmeklējumu, tad tas tomēr nav iemesls, lai padotos un no dārziņa gaitām atteiktos.
Bet, ja jūtat, ka bērns no rītiem ilgi raud, bieži sācis slimot, ir arī pārmaiņas viņa uzvedībā, meklējiet speciālistu vai bērnu psihologu, kas palīdzēs izprast cēloni tam, ka ar adaptāciju dārziņā nevedas.
Grūtāk par pašiem mazākajiem adaptēties dārziņā ir piecgadniekiem, neskatoties uz to, ka viņi ir vecāki un saprātīgāki, un viņiem ir jau akūti nepieciešama komunikācija ar vienaudžiem. Nokļūstot citā vidē, viņiem tā ir kā trauma.
Šajā vecumā gan bērni, gan arī mēs pieaugušie gribam būt vienīgie, vismīļākie, vislabākie, neatkārtojamākie un ir grūti pieņemt brāļus un māsas, nemaz nerunājot par to, ka dārziņā ir ap 20 cilvēciņiem, kas arī gribu būt vienīgie, mīļākie un neatkārtojamākie.
Iedomājieties šo adaptācijas periodu 3-4 mēnešus kā izdzīšanu no paradīzes, īpaši rudenī, kad vasara ir galā, rotaļu laiks ārā ir galā, nevar vairs gulēt, cik gribi, nevar vairs baudīt laiski dzīvi, bet te - disciplīna, režīms, tas ir liels pārbaudījums bērnam.
Mans bērns ir agresīvs?
Mazo bērnu vecāki nereti nepareizi nolasa informāciju, vainojot viens otru, meklējot palīdzību pie psihologiem, kad bērns kļūst spītīgs, iekļūstot citā vidē, visu lauž, grūstās. Viņš vēlas būt vienīgais, bet tīri objektīvi to neviens nevar viņam nodrošināt. Tāpēc te ieteikums ir mājās veltīt nepārtrauktu uzmanību bērnam 30-40 minūšu garumā. Šis ir laiks, kam būtu jākompensē laiku, kad bērns objektīvi uzmanību sev vienam negūst. Bērnam atkritīs vēlme darīt pāri konkurentiem savu 2-3 gadu vecumā.
Pati lielākā vecāku kļūda ir, kad viņi redz vai izjūt uz sevi bērna agresiju, atbildēt ar to pašu - kost viņam, pagrūst viņu, it kā sakot - "lai arī tu justu to pašu, ko mēs". NEDARIET TĀ!
Ja vecāki tā rīkojas, bērns pilnībā apjūk, jo vecāki paši dara to, ko viņam neļauj. Tā viņš neko neiemācās, vienīgais, ko viņš iegūst tā ir pieredze, ka otram var atdarīt ar to pašu.
Tā vietā ņemam bērnu aiz rokas un sakam viņam, ka tā nedrīkst. NESITAM pa rokām, nekožam, nekā tamlīdzīga nedaram.
Ja bērns atsakās iet uz dārziņu, jo viņam pāri dara citi bērni
Šo situāciju ir viegli atrisināt, ja paši nebaidāmies par to runāt. Nevajag dusmoties, nevajag izteikt pretenzijas citiem vecākiem, visu var atrisināt mierīgā ceļā.
Šajā vecumā gadījumi parasti nav nopietni, un fiziski redzamas sekas reti kad ir.
Bērniem vienam pie otra jāpierod un arī tad viss pāriet.
Vecāku negatīvā pieredze
Vēl viens iemesls, kāpēc bērnam grūti adaptēties ir vecāku negatīvā pieredze no viņu bērnības. Ja jums bijusi auklīte, kas spiedusi ēst, neskatoties uz to, ka ēdiens jums nav garšojis. Ja bijusi audzinātāja, kas kliegusi uz bērniem, nav nekāds brīnums, jo pedagoģija pirms 20 gadiem bija vērsta uz bailēm, iebiedēšanu, un tagad tas tā vairs nav. Tagad viss ir vērsts uz bērnu attīstību.
Jebkurā gadījumā jūsu negatīvā pieredz liks jums vēl vairāk pārdzīvot par to, lai ar jūsu bērnu nekas tāds nenotiktu, un tas uz bērnu var atsaukties.
Klupšanas akmeņi
Dažkārt bērnam adaptēties traucē tieši vecāki.
Var gadīties, ka mamma nevēlas atsākt strādāt, viņai darbs nepatīk, un, ja bērns ir dārziņā, tad loģiski - viņai jādodas uz darbu. Tad mamma zemapziņā var būt ieinteresēta, lai bērns slimotu un viņa ar viņu atrastos mājās. Ir jāsaprot, ka tas viss notiek neapzināti, bet psiholoģiski apzināts ir tomēr šis fakts, tāpēc jānovērtē arī savs stāvoklis šajā sakarā.
Kas ir normāli adaptācijas laikā
Pilnībā ir normāli, ja bērns kļūs mazliet biklāks.
Tāpat normāli ir arī, ja bērnam samazinās vārdu krājums.
Dabīgi, ja bērns mājās sāk skaļāk runāt. Bērni, kas dodas uz dārziņu bieži sāk skaļāk runāt, jo starp 20 bērniem grupā viņi vienkārši ir spiesti skaļāk runāt, lai tiktu sadzirdēti.
Nelabvēlīgs laiks dārziņa gaitu uzsākšanai
Pats sliktākais laiks, lai uzsāktu dārziņa gaitas ir nākamā bērniņa dzimšana. Vecākais bērns var sajusties lieks un nemīlēts. Pati pāreja uz bērndārznieka statusu ir grūta un nozīmīga, un, ja tas sakrīt ar laiku, kad ģimenē ierodas vēl viens cilvēciņš, tā ir jau traumatiska situācija.
Tādā gadījumā ieteikumi var būt dažādi - kādu laiku jāpaliek mājās ar diviem bērniem, bet vēl labāk, lai bērns uzsāk dārziņa gaitas 3 mēnešus PIRMS dzemdībām. Šajā laikā viņš pieradīs un viņam būs vieglāk pieņemt esošo situāciju.
Ko darīt, ja bērnam ir klepus vai iesnas
Katrā dārziņā to risina citādāk. Psihologi iesaka, pirmkārt, ģimenē veikt profilaktiskos pasākumus šajā sakarā, otrkārt, kopsapulcēs runāt par to arī ar citiem vecākiem, jo nereti bērni tiek atvesti uz dārziņu jau apslimuši vai arī - aizvests tiek vesels bērniņš, bet izņemts jau apslimis.
Ko darīt, ja jūtaties vainīgi bērna priekšā
Ja jūtaties vainīgi un jums kauns, ka jāved bērns uz dārziņu, jums jāsaprot, ka tās ir sajūtas, kas nenāk dabīgi, mūs pie tām pieradina bērnībā, un ar to arī visu dzīvojam. Sev jāmācās piedot un jāmācās dzīvot bez vainas sajūtas, saprotot vienu lietu - jūs savu bērnu vedat pie profesionāliem pedagogiem, kas arī mīl bērnus un savu darbu.
Ne adaptācijas laikā, ne arī vēlāk, neapdāviniet bērnus ar šokolādītēm un citiem kārumiem sakot, ka bērns ir malacis, jo izturējis dienu dārziņā, jo tādā veidā jūs bērnam signalizējat, ka vedat viņu uz šausmīgu vietu, cenšoties savu vainas izjūtu nomākt.
Atcerieties!
Ja esat izlēmuši, ka bērnam pusotra gada vecumā jādodas uz dārziņu, bet jums - uz darbu, rīkojieties tā. Svarīgi , lai vecāki būtu laimīgi, jo tad, ja viņi tādi ir, laimīgi un veseli ir arī bērni.
Latvijā katru gadu arvien vairāk tiek runāts par to, ka ģimenes locekļi cieš no vardarbības paši savā ģimenē. Vardarbība ģimenē lielāko daļu upuru padara bezspēcīgus, vājus, jo varmākas nereti pielieto gan fizisko vardarbību, gan seksuālo, kā arī emocionālo vardarbību iebiedējot un sakot, lai par to nevienam nesaka.
Vardarbība ir: Jebkura veida aprūpes trūkums, nepilnīga aprūpe vai darbības no pieaugušo puses kā rezultātā tiek nodarīts ļaunums bērna psiholoģiskajai, fiziskajai vai sociālajai veselībai.
Novārtā pamešana
Bērnam netiek nodrošināta viņai attīstībai atbilstoša aprūpe, ja vecākiem ir bijusi tāda iespēja šīs vajadzības apmierināt:
- fiziska nerūpēšanās;
- medicīniska nerūpēšanās;
- emocionāla nerūpēšanās;
- nerūpēšanās par pārtiku;
- bērna ilgstoša pamešana vienatnē;
- sociāla nerūpēšanās;
- nerūpēšanās par izglītību.
Emocionālā vardarbība
Bērna emocionālo vajadzību ignorēšana vai bērna psiholoģiskā ietekmēšana;
Bērna pašcieņas aizskaršana vārdiski (verbāli):
- draudēšana;
- lamāšana;
- ņirgāšanās;
- atraidīšana;
- ignorēšana;
- pazemošana;
- u.c.
Fiziskā vardarbība
Bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu:
- sišana;
- purināšana;
- dedzināšana;
- kniebšana;
- griešana;
- u.c.
Seksuālā vardarbība
Bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;
Bērna izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana darbībās, lai pieaugušais saņemtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu:
- glāstīšana;
- skūpstīšana;
- izvarošana;
- fotografēšana;
- u.c.
Nevienā vardarbības epizodē pret bērnu nav vainojams bērns.
Svarīgi apzināties sabiedrībā valdošos stereotipus, mītus un faktus par vardarbību ģimenē:
Mīts. Māja ir neaizskarama teritorija. Nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās.
Realitāte. Vardarbība ir noziegums! Nav nekādas nozīmes, vai noziegums noticis mājā vai uz ielas. Nevienam nav tiesību izturēties vardarbīgi pret otru, turklāt tās ir arī Tavas mājas. Tev ir tiesības dzīvot, nebaidoties!
Vardarbība ģimenē un ārpus tās sastopama visos sabiedrības slāņos visā pasaulē.
Kādas sekas rada vardarbība pret bērniem? Viena no lielākajām ģimenes vardarbības problēmām ir tā, ka bērniem, kas uzaug ģimenēs, kur notiek vardarbība, arī pašiem vēlāk piemīt nosliece konfliktus risināt ar spēka palīdzību, un vardarbības cikls turpinās arī nākamajā paaudzē.
Gandrīz divas trešdaļas no mātēm (62%), kuras pašas cietušas no vardarbības, tāpat vardarbīgi izturas pret saviem bērniem.
Vardarbībā cietušiem bērniem 53% gadījumu pāri nodara tēvs, bet 24% - māte. Latvijā ar emocionālu vai fizisku vardarbību ģimenē saskaras 20 līdz 30% bērnu un jauniešu. Vardarbībā cietušo bērnu un bērnu - invalīdu ar katru gadu kļūst arvien vairāk.
Kādi bērni visbiežāk tiek pakļauti vardarbībai:
Bērns ar fiziskām (veselības) problēmām;
Bērns ar uzvedības problēmām;
Bērns, kuram ir saskarsmes grūtības;
Bērns, kura temperaments ir ļoti atšķirīgs no vecāku temperamenta.;
Bērns, kurš līdzinās kādam cilvēkam, ar kuru vecākiem ir ļoti sliktas attiecības, vai arī bērns ar savu uzvedību, izturēšanos atgādina vecākiem kādu viņa personības daļu, īpašību, kura viņam pašam sevī nepatīk.
Ja pret Tevi vērsta vardarbība, palīdzību vari saņemt zvanot pa:
Zvani pa
Bērnu uzticības tālruni 80009000
LR Bērnu un ģimenes lietu ministrijas uzticības tālruni 80006008
"Glābiet bērnus" uzticības tālruni 6731 5307
centra pret vardarbību "Dardedze" tālruni 6760 0686
Krīzes centra "Skalbes" tālruni 6722 2922
Resursu centra "Marta" tālruni 67378539
