Miķeļi

Miķeļi pēc mūsdienu kalendāra ir 29.septembrī, bet savulaik pēc latviskajām tradīcijām Miķeļu atzīmēšanu uzskatīja par ziemas sākuma svētkiem. Apjumības jeb appļāvības ir pēdējā pļaujas diena, kad ar īpašiem, seniem rituāliem centās pievilināt Jumi, atrast labības stiebru ar divām vārpām un tādējādi gūt arī veiksmi un izdošanos nākamajam gadam.

Tā kā šajā laikā ir visbagātīgākie pārtikas krājumi, galds šai dienā noteikti bija ēdienu pilns. Notika gadatirgi.

 Tradīcijas, saistītas ar Jumi

Uzskatīja, ka uz lauka jāatstāj nenopļauts labības gabaliņš, kas jāsasien mezglā, un tam jāuzliek virsū akmens, lai auglība nepamet saimnieku. Bija arī tradīcija šādas vārpas iepīt jostā un vainagā. Jostu sēja ap vidu lauka saimniekam, bet vainagu deva saimniecei.

Kā ticēja senajos laikos, Jumis dzīvoja tikai un vienīgi labībā. Tieši tādēļ uz lauka bija jāatstāj mazliet labības. Uzskatīja, ka labības kūlī Jumis pārlaiž ziemu. Ja šīs gubiņas nebija, tad Jumis varēja saniknoties un lauku un saimnieku pamest.

Jumi var meklēt visur – pa lauku, mežā, pļavā, jūrmalā, un ne tikai tieši Miķeļos. Tas jau nav tikai vārpas, meklējiet kopā saaugušos riekstus, tomātus, ķirbjus, kartupeļus, burkānus, saulespuķes, kukurūzas – tie visi ir Jumji.

Jumi tomēr vajadzētu iet ķert katram. Vai pilsētnieks, vai laucinieks. Un tad katram jādomā, ko tad nu gribas vairot savās mājās. Vai tie ir bērni, nauda, kleitas, pārticība, to tad, Jumi noglabājot, jāpiedomā par savu sapni un jādara Jumim zināma sava izvēle.

Ticējumi par Miķeļdienu

- Jumīti jātur kādā slepenā vietā. Ja pieliek naudu klāt, tā dubultojoties.

 - Miķeļu rītā nedrīkst daudz trokšņot – ne malt, ne kult, ne ko cept, jo tad peles dzird, ka mājās ir pārticība un nāks ziemot uz šejieni.

 - Pašā Miķeļu dienā ar žagaru jāizsit visi mājas kakti, dzenot it kā prom to, kas māju apsēdis. Ne tikai peles, tai skaitā arī prusaki, blaktis vai skudriņas. Tad žagars jāaiznes līdz kādam krustojumam, jāmet pāri, un jānāk mājās neatskatoties. Tad peles netiek ceļam pāri.

 - Var arī peles aicināt uz Miķeļtirgu prom no mājām. Iet un sit pa ceļa malu ar spieķi.

 - Otrā dienā pēc Miķeļtirgus bērniem dots īpašs tirgus piens, savārīts kopā ar īstu, dzīvu alu. Uzskatīja, ka tādejādi bērni uzņēma pietiekami daudz  D vitamīna.

 - Ļoti sens ir ticējums, pirms sēsties pie svētku galda, saimnieks palien zem tā, jautājot, vai kāds viņu redz. Klātesošajiem jāsaka, ka neredz. Saimniekam jāatbild 3 reizes, lai Dieviņš šajā gadā dod to vai ko citu tik daudz, ka viņu aiz tā neredz. Tad saimniekam pirmajam jābauda svētku cienasts.

 - Laikam līdz Mārtiņiem raksturīga ir mīklu minēšana. Ir beigusies lielā steiga ar lauka darbiem, beidzot var nedaudz atpūsties, un vakaros notikusi saimes mīklu minēšana. Kas visvairāk uzminējis, tas visu gadu būs viedīgs un atjautīgs. Kam neveicās minēšanā, tas saukts par kaila zirga jājēju.

 - Savukārt nedēļu pirms Miķeļiem sauca par Dzelzu nedēļu. Šajā laikā tika skābēti kāposti, jo šajā laikā tie vislabāk rūgst.

 - Ja lapas līdz Miķeļiem nav nobirušas; ja zīles vēl ozolos, tad būs sniegains pavasaris un dziļi Ziemassvētki.