Apjumības. Rudenāji. Miķeļi.

Apjumību laiks. Rudenāji. Mūsdienās mēs šos svētkus saucam par Miķeļiem. Un īsti nezinām, kā svinēt. Svētki aprobežojas ar dārzeņu un citu lietu tirgošanu. Taču bērniem vismaz vajadzētu uzzināt, ka šī laika patiesās svinības ir nevis tirgošanās tirgū, bet ražas svētki – prieks par novākto, bagātīgo ražu. Vārds “Apjumības” ir senākais šī laika svētku nosaukums, jo izsaka būtību – visai ražai ap šo laiku ir jābūt novāktai, paglabātai zem jumta. “Miķeldienas” izcelsme ir jaunāks kristietības uzslāņojums, lai pakļautu zemnieku tautu un nostiprinātu varu. Svētais Mihaels ir ekvivalents Miķelim.

 

Tirgošanās būtība: es tev, tu man un tam nav nekāds sakars ar zemnieka lūgšanu pēc auglības. Apjumības ir ne tikai ražas novākšanas svētki, bet arī šī gada auglības saglabāšana nākamajam gadam. Tas izpaužas tādās darbībās, kā vārpu Jumja pielikšana pie klēts Jumta (arī, lai peles nenāk klētī labību zagt), Jumja klaipa cepšana un tā dalīšana visiem, kuri piedalījušies ražas novākšanā, Jumja paglabāšana dažādās vietās (vārpu vainagā, zem akmens, klētī, zem sliekšņa u.c.), steberes taisīšana no burkāniem un sīpoliem (tas gan uz bērniem nebūtu attiecināms, jo simbolizē fallu- vairošanos seksuālā nozīmē), taču lietuvieši steberi taisa kā krāšņu 50 cm koku, pie kura tiek piestiprināti arī rudens ziedi. Tas vairāk izskatās kā dekoratīvs zizlis, ar kuru var arī apstaigāt laukus, tā nodrošinot tiem auglību nākamajā gadā.

 

Mūsdienu mācību iestādē var uztaisīt labību vainagu un apnest to apkārt telpai vai mājai, vēlot auglību mācībās, attiecībās un citās jomās. Beigās piestiprināt šo vainagu virs durvīm. Grupiņā var cept lielo Jumja klaipu, ieliekot tajā pozitīvas domas. Vēlāk mācīties dalīties ar maizes rikām un pateikties viens otram par palīdzību darbos. Bet tirgošanos tik ļoti neakcentējam – tā noteikti ir šo svētku sastāvdaļa, bet ne galvenā.

 

Galvenā svētku sastāvdaļa ir rudens ražas mielasts un kopīgā jautrā vakarēšana ar dančiem, rotaļām, mīklām, sakāmvārdiem, dziesmām. Izplānojam, kā mēs to varam darīt kopā ar vecākiem, iesaistot viņus kā dalībniekus, nevis skatītājus, klausītājus. Mammas var ļoti labi kopīgi gatavot ēdienus (dārzeņu salātus), vecmāmiņas -dalīties savās receptēs. Mātes kopā ar meitām var gatavot arī lielu, skaistu labības Jumalu (Jumja -Māras filmā), kuru vēlāk izmantot auglības dejai. (Kurš ir ar to dejojis, tam piepildās slepenākā vēlēšanās…) Bet, ja nav savākta labība pietiekami daudz, tad var no dažām vārpām veidot vārpu Jumīšus un dāvināt otram ar kādu auglības novēlējumu. Tēviem noteikti vajag uzrīkot spēka deju, kurā viņi izpauž savu vīrišķību. Katrā ziņā šo pasākumu mācību iestādē var izplānot tā, lai tajā ir gan kopīga gatavošanās svētkiem, gan arī pati svinēšana. Tieši gatavošanās laikā vecāki savā starpā sāk brīvi un sirsnīgi komunicēt, atveras sadarbībai un sarunām. Tas ir brīdis, kad vecāki var sagatavot mīklas saviem bērniem, kopīgi iemācīties Apjumību laika dziesmu, kuru var vēlāk dziedāt kopā ar bērniem utt. Ja kādai no ģimenēm ir lauku saimniecība, tad svētku svinēšanā varam iekļaut arī bilžu vai video skatīšanos no šīs saimniecības kopā ar stāstījumu. Domājiet radoši, bet tā, lai tajā būtu dziļāka jēga! Lai jums izdodas!

Krāsojama gramata "Latgale"

Latviskā dzīvesziņa

Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību.

Latviskās dzīvesziņas izziņas avoti ir:
DAINAS un citi avoti –Baltijas som-ugru un baltu mijiedarbībā izveidojies latviešiem raksturīgais pasaules skatījums. Tie iezīmē un māca tikumiskos ideālus, kas dzīvē un darbā kopjami gan individuālai, gan sabiedriskai dzīvošanai.
RAKSTS (ornaments), tā zīmes, tēli un simboli, kas līdz mūsu dienām saglabāti arheoloģiskajā un etnogrāfiskajā mantojumā un apskatāmi kopā ar dainām un pārējo folkloru.
TRADĪCIJAS - mūža godu un gadskārtu rita saskaņa cilvēka un dabas vienotībā.
DABA - pati Dieva laistā pasaule.

Latviskās dzīvesziņas vērtības ir kopīgā vēsturiskā atmiņa un ideāli, tās simboli un arhetipi.

Latviskai dzīvesziņai ir individuāls, sabiedrisks un vienlaicīgi vispārcilvēcisks raksturs. Tā vēršas pie katra cilvēka iekšējās apziņas - māca caur labo, audzina tikumību, piederību, atbildību, godu un cieņu.

Latviskā dzīvesziņa dod latviešu garīgās un tikumiskās vērtībās balstītus orientierus, tautas pieredzē balstītu Pasaules izpratni un pārliecību par tradīciju īpašo, nepārejošo nozīmi, kas palīdz nenomaldīties mūsdienu Pasaulē neatkarīgi no dzīves vietas, nenoliedzot arī sinkrētisko mijiedarbi ar citām reliģijām un pasaules uztverēm. Māca lepnumu par piederību senai un nozīmīgai kultūrai un garīgai tradīcijai. Palīdz saprast savas dzīvošanas dziļāko jēgu, paaudžu paaudzē mantotās sakrālās dzīves vērtības un laimes formulu ģimenē, tautā, cilvēcē.

Saules vingrošana

Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Latvijas Valsts vēstures arhīva projekta Raduraksti pamatmērķis ir paplašināt dokumentārā mantojuma pieejamību, lai paplašinātu iedzīvotāju identitātes un dzimtu vēstures pētniecības iespējas, kā arī lai nodrošinātu dokumentu oriģinālu saglabāšanu, izveidojot mūsdienām atbilstošu dokumentu drošības un izmantošanas fondu.