Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību.

Latviskās dzīvesziņas izziņas avoti ir:
DAINAS un citi avoti –Baltijas som-ugru un baltu mijiedarbībā izveidojies latviešiem raksturīgais pasaules skatījums. Tie iezīmē un māca tikumiskos ideālus, kas dzīvē un darbā kopjami gan individuālai, gan sabiedriskai dzīvošanai.
RAKSTS (ornaments), tā zīmes, tēli un simboli, kas līdz mūsu dienām saglabāti arheoloģiskajā un etnogrāfiskajā mantojumā un apskatāmi kopā ar dainām un pārējo folkloru.
TRADĪCIJAS - mūža godu un gadskārtu rita saskaņa cilvēka un dabas vienotībā.
DABA - pati Dieva laistā pasaule.

Latviskās dzīvesziņas vērtības ir kopīgā vēsturiskā atmiņa un ideāli, tās simboli un arhetipi.

Latviskai dzīvesziņai ir individuāls, sabiedrisks un vienlaicīgi vispārcilvēcisks raksturs. Tā vēršas pie katra cilvēka iekšējās apziņas - māca caur labo, audzina tikumību, piederību, atbildību, godu un cieņu.

Latviskā dzīvesziņa dod latviešu garīgās un tikumiskās vērtībās balstītus orientierus, tautas pieredzē balstītu Pasaules izpratni un pārliecību par tradīciju īpašo, nepārejošo nozīmi, kas palīdz nenomaldīties mūsdienu Pasaulē neatkarīgi no dzīves vietas, nenoliedzot arī sinkrētisko mijiedarbi ar citām reliģijām un pasaules uztverēm. Māca lepnumu par piederību senai un nozīmīgai kultūrai un garīgai tradīcijai. Palīdz saprast savas dzīvošanas dziļāko jēgu, paaudžu paaudzē mantotās sakrālās dzīves vērtības un laimes formulu ģimenē, tautā, cilvēcē.